Автор работы: Пользователь скрыл имя, 26 Января 2013 в 10:51, реферат
Es izvēlējos šo tēmu, jo es biju ziņkārīgs zināt, ko ieguldījumu Latvijas litervturu rakstnieki ir kopš klasicisms.
Klasicisms bija laikmets Eiropas literatūrā, kas ietvēra formas stingrību, sekošanu paraugam, racionalitāti, objektivitāti, morāles un ētikas ievērošanu, noderīgu pamācību dzīvei.
.
Teoretiska dala..........................
Gothards Frīdrihs Stenders ........5
Secinājum.....................
Izmantotā literatūra...................
Es izvēlējos šo tēmu, jo es biju ziņkārīgs zināt, ko ieguldījumu Latvijas litervturu rakstnieki ir kopš klasicisms.
Klasicisms bija laikmets Eiropas literatūrā, kas ietvēra formas stingrību, sekošanu paraugam, racionalitāti, objektivitāti, morāles un ētikas ievērošanu, noderīgu pamācību dzīvei.
Klasicisma autori izmantoja senās Grieķijas un senās Romas vēstures un mitoloģijas sižetus, paskaidroja norises dabā, cilvēkā un sabiedrībā ar matemātikas un mehānikas palīdzību.
Klasicisma autoru darbiem raksturīgs konflikts starp jūtām un pienākuma izjūtu, saduras un konfliktē personība un sabiedrība, ideāls un īstenība, jūtas un prāts, ir stingra formu sakārtotība, līdzsvarotība, tēlu skaidrība un harmonija, raksturīga saprotamiba un loģika.
Klasicisma autoriem vislabāk noderēja klasicisma teorijai atbilstošie monumentālie literatūras žanri – epopeja un traģēdija, viņi tiecās radīt monumentālus sacerējumus par sabiedrībai būtiskiem tematiem.
Klasicisma pamatā - antīkā literatūra, stingra prasība ievērot kanonus, rakstnieku ierobežotā individuālā pieeja, tas ir racionāls stils, kas nepazīst fantāziju un emocijas; viena no galvenajām klasicisma prasībām ir pēc idejiskuma un pilsonības, idealizēta dzīves īstenība, cildeni varoņi, klasicisma darbības centrā drīkst būt tikai viena daribas līnija.
Un, lai gan tur bija klasicisma kritums XIX gadsimtā, tā nozīme un loma kultūras vēsturē tas joprojām ir apspriests, un mākslinieki un rakstnieki joprojām atsaucas uz savu kasi par iedvesmu un stāsti
Par daļu no augstskolas students, es domāju, ka visi klasicisma centās kārtot cauri, visu vietu un lomu. Tā nav nejaušība, klasiskā estētikas programma izveido hierarhiju žanru - "augsta" (traģēdija, episkā, oda, vēsturi, mitoloģiju, reliģiskās krāsošana, uc) un "zems" (komēdija, satīra, fabula, saruna gabals, uc) . Vislielākās klasiskās principus izteiktas traģēdijām.
Klasicisma literatūra bija laikmets Eiropas literatūrā, kas aizsākās 17.gs. Francijā. Francijas literatūrā klasicims valdīja līdz pat 19.gs. sākumam, kamēr pārējā Eiropā 18.gs. daudz lielāku nozīmi ieguva Apgaismības literatūra.
Klasicisms literatūrā, par kanonu izvirzot antīko literatūru un īpaši iespaidojoties no Aristoteļa un Horācija uzskatiem par dramaturģiju un dzeju, uzsvēra formas stingrību, sekošanu paraugam, racionalitāti, objektivitāti, augstu darbu morālo saturu un vērtību, arī literatūras audzinošo funkciju. Blakus antīkajai kultūrai vēl viens klasicisma avots ir Renē Dekarta racionālisma filozofija, kas uzlūkoja pasauli kā racionālu, loģisku, hierarhisku.
Klasicisms pārņēma no renesanses un attīstīja tālāk interesi galvenokārt par senās Grieķijas un Romas kultūru. Klasicisma virziena pārstāvji centās radīt ideālus, skaistus varoņus un bieži izmantoja senās Grieķijas un Romas mitoloģijas un vēstures sižetus.
Liela nozīme klasicisma attīstība bija dabaszinātnēm, sevišķi matemātikai un mehānikai, ar kuru palīdzību centās izskaidrot norises dabā, cilvēkā un sabiedrībā; tāpēc klasicisma literatūra bieži šķiet samākslota, tēli mākslīgi konstruēti, tie nav cilvēki ar miesu un asinīm, tie ir pilnīgi tikuma vai netikuma iemiesojumi. Tēlam literatūrā trūkst individualitātes.
Klasicisma literatūrai raksturīgs konflikts starp jūtām un pienākuma izjūtu, individuālu tēlu vietā - tipi. Klasicismā saduras un konfliktē personība un sabiedrība, ideāls un īstenība, jūtas un prāts. Tam raksturīga stingra formu sakārtotība, līdzsvarotība, tēlu skaidrība un harmonija. Raksturīgs racionālisms, t.i., literatūrai jābūt saprotamai un loģiskai t.i. bez cilvēka jūtu izpaudumiem un kaislībām.
Svarīga vieta literatūrā ierādīta valdnieka tēlam, uzskata, ka vienīgie un īstie vēstures veidotāji ir karaļi, aristokrāti, karavadoņi un ministri. Tāpēc viņiem tiek piedēvēts nemaldīgs taisnīgums, milzīgs gribasspēks. Šī literatūra aptvēra ļoti plašu noskaņu loku, atspoguļojot galvenokārt vidējā slāņa izjūtas – pašapziņas pieaugumu. Klasicisma autori tiecās radīt monumentālus sacerējumus par sabiedrībai būtiskiem tematiem. Darbu varoņu spēks izpaudās gribā un spējā nesaudzīgi analizēt savas dvēseliskās kaislības, lai atrisinātu sarežģītus un traģiskus konfliktus. Lielajam stilam vislabāk noderēja klasicisma teorijai atbilstošie monumentālie literatūras žanri – epopeja un traģēdija.
Klasicismā vecās formas iegūst jaunu idejisko saturu, kā arī īpaša uzmanība tiek pievērsta cilvēka psiholoģijai. Klasicisma literatūrai raksturīgs tā saukto augsto un zemo žanru hierarhija; augstie žanri bija traģēdija un oda, zemie - komēdija, satīra, fabula; idealizācija, racionālisms, norvatīvisms, orientācija uz vispārcilvēcisko, izteiksmes skaidrība un lakonisms.
Klasicisma īpašības: izejas punkts - antīkā literatūra; stingra prasība ievērot kanonus, kas stipri ierobežo rakstnieka individuālo pieeju, tādēļ dažreiz ir grūti atšķirt darba autoru; tas ir racionāls stils, kas nepazīst fantāziju un emocijas; viena no galvenajām klasicisma prasībām ir pēc idejiskuma un pilsonības.
Klasicisma estētika prasa: idealizēt dzīves īstenību; tēlot cildenus, atdarināšanas cienīgus varoņus, kas spēj personiskas intereses pakļaut valsts prasībām; kompozīcijā ievērot tā saukto darbības, vietas un laika vienības likumu, tas nozīmē, ka daiļdarba centrā drīkst būt tikai viena darbības līnija, kas nedrīkst mainīt darbības vietu un darbības ilgums nedrīkst pārsniegt divdesmitčetras stundas
Klasicisms Latvijas literatūrā ienāca 17.- 18.mijā. Viens no tā pārstāvjiem bija Vecais Stenders. Latviešu laicīgo rakstību Stenders nodibināja, pirmais laizdams klajā pasakas un stāstus, laicīga satura dzeju un populārzinātniskus rakstus.
Kārlis Hūgenbergers (1784-1860) rakstīja dziesmas, viņa dziesmas iznāca grāmatā: Derīgs laika kavēklis (I - 1826. g., II 1827. g.).
Jakobs Florentīns Lundbergs (1782.-1858.). Rakstīja dzeju, kas sakopota krājumos: Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums (1850. g.), Stāstu dziesmas (1862. g.).
Gothards Frīdrihs Stenders
Es vēlos runāt par darbu no slavenā latviešu rakstnieka klasiskā reizes.Gothards Frīdrihs Stenders (saukts par Veco Stenderu)
(1714-1796)
Rakstnieks, valodnieks, vācu tautības mācītājs. Sācis latviešu laicīgās literatūras tradīcijas, daiļradē klasicisma un sentimentālisma iezīmes.
Dzimis 1714. gada 27. jūlijā Ilūkstes apriņķa Lašu pagastā mācītājmuižā (tagad Daugavpils rajona Eglaines pagasts) mācītāja ģimenē. (1989. gadā par godu viņa 275 gadu jubilejai tur atklāts piemiņas akmens un atvērts muzejs). Pirmo izglītību Gothards Frīdrihs guva tēva, Lašu draudzes mācītāja vadībā, pēc tam Subates Bauera vācu skolā, kur viņš sevišķi nodarbojās ar latīņu valodu. Studējis filozofiju un teoloģiju Jēnas, vēlāk Halles universitātē Vācijā. Atgriezies Latvijā, strādāja par mājskolotāju. Bijis mācītājs vairākās draudzēs. Pēc tam strādāja Vācijā, vēlāk Dānijā (ģeogrāfijas profesors). Vēl mūsdienās Kopenhāgenā glabājoties divi Stendera gatavoti globusi. 1765. gadā Stenders atgriezies Latvijā. Līdz mūža beigām strādāja par mācītāju Sunākstes un Sērpils draudzēs, nodarbojās ar zinātnēm, sarakstījās ar Pēterburgas Zinātņu akadēmiju. Šajā laikā (1766-1796) tapa vairums Stendera grāmatu. Miris 1796. gada 17. maijā. Uz viņa kapa akmens Sunākstes kapsētā lasāms uzraksts: Sche aprakts G. F. Stenders Latwis, dzim. 1714, mir. 1796, ar sawu gaspazchu.
Pirmajā laicīga satura grāmatā "Jaukas pasakas un stāsti" (1766; 1789) ievietotas joku pasakas, fabulas un sadzīves stāsti.
"Jaunas ziņģes" (1774), ir Stendera mēģinājums izskaust tautas dziesmas, kuras viņš sauc par "blēņu dziesmām". Par pamatu ņemti dzejoļi, vācu tautas dziesmas, rotaļas, studentu dziesmas.
Vecā Stendera "Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas" (1774) ir pirmā populārzinātniskā grāmata latviešu valodā par dažādu zinātņu jautājumiem. Tā faktiski bija pirmā zemniekiem domātā enciklopēdija Eiropā.
No valodniecības viedokļa nozīmīgi viņa darbi "Neue vollständigere lettische Grammatik" ("Jauna pilnīgāka gramatika", 1761; 1783) un "Lettisches Lexikon" ("Latviešu leksikons", 1-2, 1789), kas ilgu laiku bija plašākā latviešu-vācu un vācu-latviešu vārdnīca.
Izveidojis arī pirmo ilustrēto ābeci "Bildu ābece" (1787) latviešu valodā.
Populārzinātniski raksti."Augstas
gudrības grāmata no pasaules un dabas" iznāk trīs reizes
- 1774., 1776. un 1796. gadā. Trešo izdevumu papildināja Vecā Stendera
dēls A. J. Stenders. Grāmatai ir divas daļas. Pirmajā daļā ir
izklāstītas atziņas dažādu zinātņu nozarēs, otrajā - "Augstas
dziesmas un ziņģes" - svinīgi dzejoļi jeb odas par dievu
un dabu.
Visvairāk Stenders rakstījis par astronomijas jautājumiem - Zemi,
tās formu un virsmu, Saules lielumu un karstumu, Zemes griešanos ap
savu asi un ap Sauli, par Zemes pavadoni Mēnesi, gadalaikiem, gāju
zvaigznēm (planētām) un stāvvzvaigznēm. Autors cenšas radīt priekšstatu
par Visumu. Grāmatā aplūkoti meteoroloģijas, zooloģijas, botānikas,
fizikas, ķīmijas, ģeogrāfijas jautājumi.
ELEONORA TERĒZIJA VAIVODE
G. F. STENDERA “AUGSTAS GUDRĪBAS GRĀMATA NO PASAULES UN DABAS” KĀ MĀCĪBU GRĀMATA1
1774. un 1776. gadā iznāca Gotharda Frīdriha Stendera (Vecais Stenders) (1714–1796) “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” pirmais un otrais izdevums, bet 1796. gadā trešais, pārstrādātais izdevums. Trešo izdevumu izdošanai sagatavoja G. F. Stendera dēls Aleksandrs Johans Stenders (Jaunais Stenders) (1744–1819), atsevišķas tabulas ar kalendāra rēķiniem – žurnālists Matiāss Stobe (1742–1817). 1988. gadā izdevniecība “Liesma” laida klajā 1796. gada izdevuma tekstu ar komentāriem (komentāru autori: no valodnieka viedokļa - K. Karulis, no filosofa – A. Svelpis, no astronoma – J. Klētnieks). [ l ]
Gothards Frīdrihs Stenders
“Augstas gudrības grāmatu” uzskata par mācību grāmatu pieaugušajiem: M. Lācis [2; 12.]; L. Antons [3; 10.], kurā populārā veidā sniegti dabaszinātņu un ģeogrāfijas pamati: K. Karulis [4; 61.]; par aizsākumu latviešu enciklopēdiskajai literatūrai: K. Karulis [4; 61.], A. Apīnis [5; 102]; par enciklopēdiju zemniekiem – dzimtcilvēkiem: J. Stradinš [6; 12.]; par pirmo zinātnisko grāmatu: K. Lejnieks [7; 21.]. “Augstas gudrības grāmatu” kā enciklopēdisku izdevumu pētījusi Z. Zelmene [8].
Akadēmiķis J. Stradinš atzīmē, ka “Augstas gudrības grāmatas” saturs bija tāls no tālaika zinātņu līmeņa ne vien Rietumeiropā, bet pat Baltijā, dabas parādības te aplūkoja no primitīvi teoloģiskām pozīcijām. Taču šī grāmata pirmoreiz iepazīstināja latviešu lasītāju ar Galileja, Kopernika, Keplera, Ņūtona mācību pamatiem un zināmā mērā mudināja pamatiedzīvotājus apgūt zināšanas. [9; 73.]
M. Lācis norāda, ka G. F. Stendera “Augstas gudrības grāmatu” lietoja līdz XIX gadsimta vidum Kurzemes skolās: Liepājas novadā, Sēlpilī, Sunākstē, Vilcē u. c., Vidzemē: Āraišu, Dikļu, Matīšu u. c. draudzes skolās, taču tikai tajās skolās, kur bija spējīgāki skolotāji. [2; 13.] “Augstas gudrības grāmata” līdz pat 1852. gadam palika vienīgā populārzinātniskā grāmata ārpusklases lasīšanai eksaktajās nozarēs. [5; 103., 10; 65.]
Par “Augstas gudrības grāmatas” tapšanu ir dažādi viedokļi: tā esot uzrakstīta pēc vācu enciklopēdisko izdevumu paraugiem, tiek nosaukti pat konkrēti grāmatu autoru uzvārdi, ir dažādi salīdzinājumi. Taču nenoliedzami “Augstas gudrības grāmata” bija pirmā grāmata dabaszinībās latviešu valodā un šinī kontekstā tā būs vienreizēja vienmēr.
Atsevišķi G. F. Stendera darbības pētnieki min faktu, ka Stenders ir strādājis profesora A. H. Frankes (1663–1727) bāriņu namā Hallē (Vācija), bet nepievēršas A. H. Frankes nopelnu analīzei dabaszinību mācīšanā un pedagoģijā vispār.
Ar ko ievērojams bija Augusts Hermanis Franke? Pirmkārt, viņš bija pirmais vācu pedagogs, kurš praksē mēģināja izmantot Volfganga Ratkes (1571–1635) un Jana Amosa Komenska (1592–1670) pedagoģiskās idejas. L. Žukovs un A. Kopeloviča atzīmē: Uzskatām, ka G. F. Stenderam zināmas J. A. Komenska didaktiskās idejas. Tās uzskatāmi izpaužas grāmatas didaktiskajā raksturā. Visvairāk tās parādās didaktikas principos: pieejamības, uzskatāmības, zinātniskuma princips. Grāmatas saturs veidots, izejot no tuvākā uz tālāko (No Kurzemes – IX nodaļa, No igauņu zemes – X nodaļa, No Pēterburgas pilsētas – XI nodaļa utt.).
No pedagoģiskā viedokļa nozīmīgs ir grāmatas ievads. Tajā G. F. Stenders izceļ zināšanu nozīmi (“.. jo vairāk viena tauta īstā, labā gudrībā pieaug, jo viņas laime ceļas”, “gudrība ir labāka nekā pērles, un viss, ko tu tikai vari izvēlēties, neir ar tās salīdzinājams”). [11; 68.]
Jāvērš uzmanība arī uz to, ka “Augstas gudrības grāmatas” 2. izdevuma titullapas ilustrācija aizgūta no Komenska.
Vēl ikkatram skolmeistaram šo labu mācību dodu: neieradiniet skolas bērnu vienā vienīgā skaņā kā ar dūkšanu, nedz arīdzan ziņģes vīzē un kā kaucin kaucot, bet Skaidri lasīt - tās ir rindas no Vecā Stendera 'Tā mācība, kā tie skolmeistari pēc šo jaunu ABC tiem Skolas bērniem to lasīšanu it viegli var izmācīt' sarakstīta 1797.g. Jelgavā. Vecais Stenders ieteica tajā laikā šādu metodiku: 1)Pirmais darbs iraid bērnu mācīt tos bokstābus, kamēr visur caur caurim pazīst 2)Otrais darbs ir bērnu tos priekšniekus pēc tās pašas ziņas mācīt 3)Trešais darbs ir bērnu mācīt tos skandiniekus no tiem neskaņiem bokstābiem labi izšķirt 4)Cetorts darbs ir bokstāvierēšana - to pašu lai bērns papriekš pa gabaliem bokstāvierē, kamēr papilnam māk. Un šeit Gothards Frīdrihs Stenders (1714 - 1796) sāvā pamācību virtenē labdabīgi piebilst: Un ko bērns labi iemācījies, to viņš bez bokstāvierešanas lasa. Vecais Stenders turpina: 5)Piektais darbs ir bērnu mācīt tos gŗūtākus vārdus izsacīt 6)Sestais darbs ir kopālasīšana. Stenders ievērojis, ka prāta ļaudis mēdz samanīgi runāt, proti, kur vajag, balsi cilāt, un, kur vajag balsi nolaist - tātad Vecais Stenders varētu būt Labs retorikas pasniedzējs arī mūsdienās. Stenders mūs pamāca, ka vārdus vajag ne ar pusmuti, nedz putru putrām, bet Lēnām un Skaidri izsacīt - tas ir, vārdu sakot, ar Prātu lasīt. Senās valodas un retoriku Vecais Stenders pats apguva Jēnas un Halles universitātēs. Bet tajā tālajā 1797.g. Jelgavā viņš latviešiem, kuŗi māca savu bērnu lasīt dod šādu novēlējumu: Vajag bērnu ieradināt, ka viņš iekš visiem vārdiem tā vārda iesākumu cilā - par visām lietām vajag bērnam pie skaidras lasīšanas to lielu mācību iespiest - tās Zīmes nepārkāpt, bet pie katras zīmes to balsi nolaist, jo kad pie lasīšanas tās zīmes vērā neņem, tad tāda lasīšana ir bezprātīga un brīžam ērmiga. Tā vācu valodnieks Stenders pamāca latviešus bet gan jau viņam pašam gŗūti bija pareizi iemācīties pareizi izrunāt kādu latviešu vārdu. Bet nenoliedzami Stenders bija labs latviešu valodas pratējs aprādot, ka pie pašas lasīšanas bērnam papriekš jārāda, ka cik skandinieki katrā vārdā ir, tik locekļi tanī pašā vārdā iraid - bet cik bokstābi pie ikkatra locekļa pieder, to bērns turpmāk pie pašas lasīšanas drīz nojēgs. Vecais Stenders ar pašapziņu paziņo: Esmu es, kā latviešu draugs, šeitan gādājis un šo jaunu latvisku ABC, kas uz vieglu lasīšanas mācību vada, iztaisījis. Daugavpils raj. Lašos dzimušais vācu tautības mācītājs kā zināms savus vārdus 'latviešu draugs' saprata tik tieši, ka Sunākstē kapakmenī 1796.g. lika iekalt vārdus: Gothard Fridrich Stenders LATWIS. Stenders kritizēja skolmeistarus, kuŗi 'sāk savu nabaga bērnu kūlt' jo tad 'kūlieni uz kūlieniem nāk un tā skola top par bendes namu'. Stenders uzskatīja, ka vaina nav nabagu bērnu cieta galva, bet vaina ir pie paša nejēga skolmeistara. Skolmeistariem mācību metodes arī mūsdienās ir vājākais punkts latviskā paidagoģijā. Liels uzsvars ir likts uz formulu iekalšanu no galvas, mazāks uz radošo domāšanu un Dzīves kvalitāti. Vēl lieli kuriozi ir ar politiķu ienākšanu skolā caur ministriju noteiktiem eksāmeniem un standartiem kaut primāram būtu jābūt paša bērna izstrādātam projektam - individuāli vai grupās. Bet skaidrs, ka pašu bērnu, viņu vecāku, klases padomes, skolas domes un pat vietējo pašvaldību deputātu definēti projekti var nesakrist ar gadu ritumā izstrādātām Ministriju rutīnas instrukcijām, tāpēc vieglāk ir īstenot jau Vecā Stendera laikos pazīstamo 'bērnu kulšanu'. Personības Brīvība un Patība kā bija aizliegtais auglis padomju skolā, tāds nereti ir arī tagad liberālās centralizētās Briseles vadlīnijās. Briselei Demokrātija ir viss, kas ir politiskā spektrā pa kreisi, jo pārāk liels nacionālisms un tautisms mazina Briseles ierēdņiem iespējas tikt pie kārotās dalībvalstu 'nodokļu naudas'. Un skolas prasa lielus līdzekļus, to zin dāņu Grundtviga Brīvo Skolu skolotāji, kuri nepacietīgi gaida sava parlamenta Balsojumu par Brīvām skolām - 10% finanču tiek šīm skolām, jo politiķi pazīst savus vēlētājus un zin ka Dāņu Brīvā skola ir kā Demokrātijas visaugstākais simbols, kurš izriet no dāņu Tautas augstskolas un valsts Karaliskās vēstures. Politika tā vispirms ir savas tautas dižgaru Cildināšana un Godā turēšana - mūsu Ausekļa, E.Brastiņa, J.Raiņa un Dr.Z.Mauriņas. Esmu Decentralizētas skolas piekritējs, kur bērni izstrādā projektus sava novada tautsaimnieciskiem un kultūras centriem. Tā piem. ir grūta izvēle uzlaist uz vietējās Baznīcas zemes modernu lielveikalu - bet kāpēc to nedarīt ja vēlāk novada Dievnams laistās un ir grezns, pretēji padomju pelēcībai? Konservatīvais baznīckungs parūpēsies ne tikai par Latviskām Dziesmu grāmatām, bet atvēlēs paprāvu latvisku kapitālu arī sava novada skolu modernizēšanai. Varbūt, tad arī kāds apdāvināts latviešu jaunietis pieteikumu Hārvardas universitātei nerakstīs kā nīstiem liberāļiem, bet finanču anketā norādīs ka studijas tūkstošos dolāru finansē viņa Vietējā Novada Baznīca. Latviešiem un Latvijas pavalstniekiem tie Labie laiki pienāks tad, kad viņi paši izstrādās savus investīciju projektus kā gūt no tiem 4-5 kārtīgu peļņu. Pašlaik pasaule sadalījusies pēc pilsonībām pasēs Osamās un Obamās - tomēr imigrācijas ierēdņi ir pietiekoši acīgi lai
Klasicisms ir viens no literatūras periodiem, kas nesis ieguldījumu pasaules un Latvijas literatūrā. Ar klasicismu aizsākās daudzi literatūras žanri – fabulas, aforismi u.c. Klasicisma rakstnieki centās radīt ideālus personāžus, viņi centās pasniegt savus darbus lakoniskus, saprotamus. Klasicisma literatūrā tēli bija bez individualitātes. Klasicisma autori tiecās radīt monumentālus sacerējumus par sabiedrībai būtiskiem tematiem. Klasicisma autori par piemēru ņēma antīko literatūras autoru darbus.
Klasicismā saduras un konfliktē personība un sabiedrība, ideāls un īstenība, jūtas un prāts. Tam raksturīga stingra formu sakārtotība, līdzsvarotība, tēlu skaidrība un harmonija. Raksturīgs racionālisms, t.i., literatūrai jābūt saprotamai un loģiskai t.i. bez cilvēka jūtu izpaudumiem un kaislībām.
Otrkārt, 1721. gadā Frankes vadītajās mācību iestādēs š
1 Daugavpils Pedagoģiskās universitātes 9. ikgadējās konferences rakstu krājums A 14. Dabaszinātnes, matemātika, sabiedrības veselība, sporta zinātne, sporta pedagoģija, filozofija, socioloģija, ekonomika, datorzinātne. – Daugavpils: Saule, 2001. – 18. – 21. lpp.
Информация о работе Klasicisma iezimes Latviešu pirmsnacionalaja literatura