Автор работы: Пользователь скрыл имя, 10 Ноября 2013 в 13:55, статья
Līgumsods ir viens no izdevīgākajiem saistību pastiprināšanas veidiem, jo izplatītākais līgumpārkāpums, ar kuru nākas saskarties uzņēmējsabiedrībām, ir nokavējums. Galvojumu vai ķīlas tiesību var piemērot līgumos, bet šādu saistību pastiprināšanas veidu pielietošana līgumos (piemēram, pirkuma – pārdevuma līgumā; piegādes līgumā) atbaidītu klientus un sarežģītu visu uzņēmējdarbības procesu.
Referāta mērķis ir analizēt problēmjautājumus saistībā ar līgumsoda piemērošanu praksē, kas saistīti ar līgumu un līdzēju izteiktās gribas pareizu tulkošanu un atbilstošu saistību pastiprināšanas veida piemērošanu.
Anotācija
Līgumsods ir viens no izdevīgākajiem saistību pastiprināšanas veidiem, jo izplatītākais līgumpārkāpums, ar kuru nākas saskarties uzņēmējsabiedrībām, ir nokavējums. Galvojumu vai ķīlas tiesību var piemērot līgumos, bet šādu saistību pastiprināšanas veidu pielietošana līgumos (piemēram, pirkuma – pārdevuma līgumā; piegādes līgumā) atbaidītu klientus un sarežģītu visu uzņēmējdarbības procesu.
Referāta mērķis ir analizēt problēmjautājumus saistībā ar līgumsoda piemērošanu praksē, kas saistīti ar līgumu un līdzēju izteiktās gribas pareizu tulkošanu un atbilstošu saistību pastiprināšanas veida piemērošanu.
Referātā izdarīti šādi secinājumi:
Atslēgvārdi /Keywords/ Клучевые слова:
Vienotas terminoloģijas nelietošana - neviennozīmīgu un nekonsekventu tiesas spriedumu pieauguma pamats
Pieauguma neierobežošana procentos noteiktam līgumsodam, kurš pieaug proporcionāli nokavējuma periodam, rada būtiskas problēmas tā pielietošanai praksē.
Krievijas tiesas jau pagājušā gadsimta otrajā pusē konstatēja, ka līgumsoda institūtu plaši izmanto augļotāju aprindās, kur tiek slēgti līgumi ar nesamērīgi lieliem periodiski pieaugošiem līgumsodiem, kuri tikai ārēji kalpo saistības nodrošināšanai, bet faktiski šādi līgumi vērsti uz to nepildīšanu un likumā noliegtas peļņas iegūšanu.
Krievijas tiesu prakse mēģināja precedentu radīšanas ceļā regulēt šo parādību, nosakot, ka darījumos, kur paredzēts tikai viens termiņš, iespējams tikai viens nokavējums un tātad arī tikai viens līgumsods. Tomēr bijušais Krievijas Senāts šos mēģinājumus noraidīja, aizrādot, ka likums līgumsodu noteikšanā neparedz nekādus ierobežojumus. (Brīvmanis, V.,1939)
Līdzīgs mēģinājums līgumsoda noteikšanu ierobežot ar vienas konkrētas procentu summas noteikšanu sastopams arī Latvijas Senāta praksē, kad izskatot lietu Nr.12 1935.gada 08.maijā, Senāts to noraidīja un paskaidroja, ka līgumsoda definīcija, tas ir, Civillikuma 3371.p. arī neprasa, lai pašā līguma noslēgšanas momentā līgumsoda summa jau iepriekš tiktu fiksēta vienā kopējā summā un ka līgumsodu var noteikt proporcionāli aizdota kapitāla summai un atkarībā no laika, kādā aizdotais kapitāls, pretēji līguma noteikumiem, atrodas debitora rokās.
Neskatoties uz to, vēl dažus gadus atpakaļ Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Senāts pieņēma virkni visai neviennozīmīgu spriedumu lietās, kuras saistītas ar līgumsodiem, kuri noteikti procentos no nokavēto maksājumu summas.
Tā, piemēram, LR Augstākās tiesas Civillietu departaments 1996.gada 11.septembrī, taisot spriedumu lietā Nr. SKC-127, konstatēja, ka strīds ir par prasījumu, kurš līgumā nosaukts par “soda naudu”. No lietas apstākļiem izriet, ka prasītājs (soda naudas maksātājs) ar soda naudu domājis nokavējuma procentus, bet atbildētājs (soda naudas prasītājs) ar soda naudu domājis līgumsodu. Senāts nosprieda, ka šajā gadījumā soda nauda ir uzskatāma par nokavējuma procentiem. Tā vietā, lai pamatotu šo savu spriedumu ar Civillikuma 1509.panta normu, kura paredz, ka šaubu gadījumā pienākumi jāiztulko par labu parādniekam, tiesa apgalvo, ka soda nauda nav uzskatāma par līgumsodu, jo vispārīgā Civillikuma 1717.panta norma par līgumsoda pievienošanu katram līgumam regulējot attiecības starp līdzējiem līguma neizpildīšanas gadījumā.
Taisot spriedumu lietā Nr. SKC-17 1996.gada 27.novembrī LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments konstatē, ka strīds ir par līgumsodu, kurš tieši tā ir nosaukts līgumā. Tā vietā, lai apmierinātu prasību viennozīmīgi, jo līgumsods noteikts pusēm vienojoties, vai lai pielietotu iepriekš minēto, profesora K. Torgāna ieteikto, Civillikuma 1415.pantu un mēģinātu lietā konstatēt, ka tik liela līgumsoda summas pieprasīšana ir pretrunā ar labiem tikumiem, Senāts, pirmkārt, patvarīgi, pretēji līguma tekstam, terminu “līgumsods” turpmāk lasa par “nokavējuma procenti” un uz šī terminu aizvietošanas pamata nosaka, ka piemērojama jau minētā Civillikuma 1763.panta norma par procentu pieauguma ierobežošanu. Otrkārt, izveido jaunu normu un nosaka, ka procentu pieauguma apstāšanās attiecas arī uz līgumsodu.
LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 1997.gada 08.janvārī, izskatot lietu Nr. SKC-7 par parāda un ar to saistītās soda naudas, kura noteikta procentos par katru maksājuma nokavēto mēnesi, nosauc soda naudu par nokavējuma procentiem, skaidrojot to šādi: Civillikuma 1718.pants nosaka, ka kreditors var prasīt tikai līgumsoda samaksu vai līgumsoda izpildi. No lietas materiāliem redzams, ka kreditors prasa abus, un lietā nav apstiprinājuma, ka būtu nodibināti Civillikuma 1720.pantā paredzētie izņēmumi, kuri paredz tiesību prasīt gan līgumsoda samaksu, gan līguma izpildi. Tamdēļ Senāts atzīst, ka līgumā noteiktā soda nauda nav uzskatāma par līgumsodu. Lai gan spriedumam var piekrist, tomēr tā pamatojums ir nekorekts (būtu piemērojamas Civillikuma 1509.panta normas).
Visbeidzot, lai izbeigtu nebeidzamos likuma normu neveiksmīgos tulkošanas mēģinājumus, LR Augstākā tiesa ar savu 1997.gada 22.decembra plēnuma lēmumu Nr.7 “Par likumu piemērošanu, izšķirot strīdus par saistību izpildi”, deva izsmeļošu un pamatotu skaidrojumu augstāk minētajiem Augstākās tiesas Senāta spriedumiem:
1.līgumsoda aprēķināšanas metodiku nosaka paši līdzēji, tā ne ar ko nav ierobežota un tātad var būt tāda pati kā aprēķinot nokavējuma procentus (Plēnuma lēmuma 7.punkts;
2. līgumsoda apmēra noteikšana ir atkarīga vienīgi un tikai no līdzēju vienošanās, un tās apmēru likums neierobežo ( Plēnuma lēmuma 7.punkts);
3. ja līgumā maksa par saistību neizpildīšanu noteikta procentos, bet no līguma satura droši neizriet, ka domāts līgumsods, tad tiesai jānoskaidro pušu patiesais nodoms, bet ja to viennozīmīgi nevar noskaidrot, tad piemērojami Civillikuma 1509.panta noteikumi, kas nosaka tiesai pieņemt tādu iztulkojumu, kurš vismazāk saista parādnieku (Plēnuma lēmuma 9.punkts);
4. lemjot jautājumu par līgumsoda samaksas pienākumu, tiesai būtu jāpārbauda, vai nav iestājušies Civillikuma 1657. un 1774. pantā minētie gadījumi, tas ir, vai saistību pārkāpums radies bez atbildētāja vainas (tam par pamatu nav bijis ne uzmanības trūkums, ne vieglprātība, ne nolaidība), nepārvaramas varas dēļ vai nejauša šķēršļa dēļ. Ja augstāk minētais tiek konstatēts, tad tiesai jāapsver iespēja atbrīvot parādnieku no saistības neizpildes neizdevīgajām sekām, arī no līgumsoda samaksas (Plēnuma lēmuma 11.punkts).
Plēnuma lēmumā īpaši uzsvērts, ka gadījumā, ja nokavējuma procentu daudzuma pieaugums ir apstājies, jo tas sasniedzis kapitāla lielumu, parādnieks samaksā visus vai daļu procentus, bet nesamaksā visu kapitāla summu, tad procentu pieaugums atjaunojas, līdz tas atkal sasniedz nenomaksātā kapitāla lielumu (Plēnuma lēmuma 8.punkts).
Nesamērīgi augstu līgumsodu noteikšana
Atsevišķos gadījumos, izmantojot kreditora priviliģēto (arī monopolstāvokli) stāvokli kādā apjomā vai parādnieka bezizejas stāvokli, tiek slēgti līgumi, kuros noteikti acīmredzami nesamērīgi augsti līgumsodi.
Pašreiz bez speciālajiem normatīvajiem aktiem (Patērētāju tiesību aizsardzības likums), Civillikums nepiedāvā nekādas iespējas panākt šāda līgumsoda samazināšanu, izņemot jau pieminēto profesora K.Torgāna piedāvāto Civillikuma 1415.pantu, ar kuru pārmērīgi augstu līgumsodu varētu pasludināt par spēkā neesošu, jo tā mērķis ir pretējs “labiem tikumiem”. (Torgāns, K., 1996)
Būtu nepieciešamas izmaiņas Civillikumā. Viens risinājums būtu noteikt līgumsoda apmēra ierobežojumu, kā tas noteikts nokavējuma procentiem, ierobežojot tos ar 100%.(Torgāns, K., 1996) Otrs risinājums - dodot tiesai tiesības samazināt nesamērīgi lielus līgumsodus. (Torgāns, K.,1997)
Domājams, ka otrajam risinājumam būtu dodama priekšroka, jo iepriekš nosakot līgumsoda ierobežojumus, tādējādi izlemjot, ka katrā konkrētajā gadījumā ir nesamērīgi augsts līgumsods, būtu riskanti un apšaubāmi.
Kopsavilkums
Analizējot līgumsoda piemērošanas problemātiku, kā arī izvērtējot tiesiskās sekas, ņemot par pamatu Latvijas Republikā spēkā esošo tiesisko regulējumu un tiesu praksē konstatētos problēmjautājumus, autore nonākusi pie šādiem secinājumiem, kuri tēžu veidā tiks izteikti šajā nodaļā un kuru pamatojums rodams referāta tekstā:
Bibliogrāfija
Normatīvie akti
Tiesu spriedumi