Politiskā kultūra Latvijā 2003/2004 laika periodā

Latvijas Universitātes

Sociālo zinātņu fakultātes

Politikas zinātnes nodaļa

 

 

 

Politikas zinātnes bakalaura studiju programmas

1.kursa studenta

Anvara Intezara

ai11036

 

 

referāts kursā  „Ievads pētniecības metodēs politoloģijā”

Politiskā kultūra Latvijā 2003/2004 laika periodā

 

 

 

 

Vadītāja: Ilze Balcere

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rīga, 2012.

 

 

 

 

 

 

 

Satura radītājs

 

 

1.Ievads...............................................................................................................3

 

2.Politiskā kultūra...............................................................................................5

    2.1 Politiskā kultūra: jēdziens un būtība.........................................................5

    2.2.Politiskās kultūras galvenās funkcijas…………………………………..7

    2.3.Politiskas kultūras struktūra……………………………………………..9

    2.4.Politiskas kultūras koncepcijas…………………………………………10

    2.5.Politiskas kultūras veidi...........................................................................12

3.Politiskas kultūras analīze Latvijas Republikā 2003/2004 laika periods: Pamatojoties uz politiskas līdzdalības…………………………………………………………..13

    3.1. Ietekmēšanas faktori uz politisko kultūru……………………………...14

 

4. Secinājumi......................................................................................................16

5. Izmantotu avotu saraksts................................................................................17

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

1.Ievads

 

Katras modernas valsts politiskas iekārtas veidošanas ir ļoti cieši  saistīta ar jēdzienu “Politiskā kultūra”. Šī jautājuma aktualitāte radās vienmēr neatkarīgi no politiskas iekārtas maiņas, jo tas atspoguļo valsts attīstību starptautiskajā arēnā.   

 

Mūsdienās viens no svarīgākajiem politiskas sistēmas elementiem ir politiskā kultūra. Tas atspoguļo politiskas un juridiskas zināšanas sabiedrībā. Politiskajai kultūrai ir diezgan lielā ietekme uz politisko institūciju darbību kā arī nosaka attiecībās raksturu starp valsti un pilsonisko sabiedrību. Kultūras un politikas mijiedarbība un vienotība ir tas, lietas, kuras jāņem vērā, lai labāk saprastu galveno sociālo nozīmi, kā arī pašu politisko kultūru. Viena no galvenajām politiskas kultūras funkcijām ir tā, ka tas, ietekme uz varas pildīšanu veidiem. Ir svarīgi minēt, ka politiskas kultūras attīstība ir atkarīga no politiskajām pārmaiņām. Tas, ka politika un kultūra ir saistīti, tas ne nozīme, ka tas ir vien un tas pats jeb identitāte. Atšķiras abi šie jēdzieni pēc darbības jomām. Tātad politikas galvenais jēdziens ir tas atbild par valsts pārveidošanu un to attīstību, bet kultūra atbild par personības pārveidošanu un arī to attīstību. Tas, atšķirības un vienotība ir apvienoti ar vieno galveno jēdzienu jeb definējumu “Politiskā kultūra.” Priekš nacionālās kultūras viena būtiskajam lietam ir politiskā kultūra jeb viena no tas galvenajām sastāvdaļām. ¹

 

Esošajā jeb modernajā sabiedrībā ir uzskatīts, ka mūsu pasaulē katrai nācijai ir sava politiskā kultūra.

“Politiskās kultūras neatņemama sastāvdaļa ir vispārīgā piekrišana jeb varas leģitimācija, sistēmas spēja izpildīt sabiedrības vajadzības, kā arī pilsoņu zināšanas par savām tiesībām un pienākumiem. Latvijā politiskā sistēma vēl nespēj visas iedzīvotāju grupas vienlīdzīgi apmierināt, jo varas mehānisms ir pārāk sarežģīts. Vēloties redzēt pilnīgāku varas mašinērijas efektivitāti, daļa vēlētāju prasa „stingro roku”. Kopumā ņemot, pilsoņi gaida no demokrātiskās pārvaldes sistēmas un tirgus ekonomikas savu prasību izpildīšanu bez savu tiesību un pienākumu apziņas, šādi atstājot politiķiem plašu lauku manipulācijai ar sabiedrisko domu.”² Līdz ar to var teikt, ka ievelētā vara izteic izvēli un viedokli sabiedrības vairākumu.

 

 

Jautājums par politisko kultūru vienmēr bija ļoti aktuāls. Politiskajai kultūrai mūsdienās ir liela ietekme uz politiku. Līdz ar to arī ir izvelēta pētnieciskā tēma “Politiskā kultūra Latvijā 2003/2004.gads.”. Mūsdienās ne reti tiek apspriesti jautājumi saistībā ar politisko kultūru Latvijā. Šodien politiskajā pasaulē ir sastopami trīs galvenie politiskas kultūras veidi:³

 

1. Patriarhālā politiskā kultūra. Faktiski tas ir situācija, kad pilsoņi zina maz par politiskajiem procesiem un valdību.
2. Pasīvā politiskā kultūra. Tas ir, kad pilsoņi redz sevi kā valdības rīcības pasīvu objektu.
3. Aktīvā politiskā kultūra. Situācija, kad pilsoņu līdzdalība politiskajos procesos ir ļoti aktīvā, kad pilsoņi to grib un nebaidās no tās.

 

Līdz ar to radās pētījuma jautājums – Kāda ir politiskā kultūra Latvijā? Ir iespēja, ka Latvijai ir raksturīgi visi trīs veidi. Bet kurš no trim visvairāk? Mūsdienās Latvijas sabiedrība zina diezgan daudz par politiku un tas līdzdalība ir liela. Pilsoņi cenšas iesaistīties politiskajos procesos ļoti aktīvi. Pētījumā gaitā kā analīzes pamats būs apskatīts kada bija politiskā kultūra Latvijā 2003/2004 laika perioda, vai pilsoņi arī bija aktīvi? Vai tas ir tikai ir tikai pieņēmums?

 

Pētnieciskā jautājuma izpētīšanai izveidota hipotēze: Latvijā bija aktīvā politiskā kultūra 2003/2004 laikā periodā. Darba mērķis ir uzzināt kāda bija politiskā kultūra Latvija, kā arī izpētīt politiskas kultūras vēsturi, politiskas kultūras galvenās funkcijas, politiskas kultūras veidus, koncepcijas un citi jautājumi. Pētījuma gaitā būs izmantoti tādi slaveni darbi, kurus uzrakstīja Gabriels A. Almonds Sidnejs Verba, The Civic Culture, political attitudes and Democracy in Five Nations. Būs arī izmantoti citi materiāli un resursi.

 

Empīriskajā daļā būs analizēta Latvijas sabiedrības politiskā līdzdalība. Un metode pēc kuras būs apkopota informācija būs kvalitatīvā. 

 

 

 

 

 

 

 

2.Politiskā kultūra

 

2.1.Politiskā kultūra: jēdziens un būtība

 

Ir uzskatīts, ka lietas, kuras attiecas mūsdienās pie politiskas kultūras, jau sen bija minētas vēl Svētajos Rakstos. Tādi pazīstamie cilvēki, kā Platons, Aristotelis un Konfūcijs pētījuši, aprakstījuši un analizējuši šo saturu par politisko kultūru. Bet neskatoties uz to visu, pats jēdziens par politisko kultūra parādījās vēlāk. Pirmo reizi šīs jēdziens bija minēts darbā jeb teorijā par politisko grupu parādību. Darbu uzrakstīja vācu filozofs I. Gerders 17. gadsimtā.⁴

 

Ir divi politiskās sistēmas analīzes līmeņi pie kuram pieverš savu uzmanību teorētiķis no ASV G. Almonds  savā pētījumā:⁵

 

1. Orientēšanas līmenis
2. Institucionālais līmenis

 

Orientēšanas līmeņa, galvenā nozīme – līmenis izsaka iedzīvotāju orientācijas oriģinālās formas, kuras ir vērstas uz politiskajiem objektiem. Institucionāla līmeņa, galvenā nozīme – līmenis, kurš raksturo iestādes funkcijas, normas un arī mehānismus, kuri atbild par valsts politikas veidošanu. Runājot par orientēšanas līmeņa orientācijam ir svarīgi minēt to, ka pastāv sekojoši aspekti:⁶

 

1. Novērtēšanas aspekts
2. Emocionālais aspekts
3. Izzināšanas jeb izglītojošs aspekts

 

Tagad īsi par šiem aspektiem, kuri ietilpst minētā orientēšanas līmenī. Tātad, novērtēšanas aspekts. Tas principā ir spriedumi, kuri ir balstīti uz standartiem un kritērijam, lai novērtētu politisko parādību. Emocionālais aspekts iekļauj sevī cilvēku jūtas pret tiem, kuri varēja nodrošināt valsts iestādes darbību. Izzināšanas jeb izglītojoša aspekts, tas ir faktiski zināšanas par politiskas sistēmas struktūru, kā arī par tas galvenajiem valsts mehānismiem un iestādem. Šīs aspekti ir galvenie orientāciju sastāvdaļas. Pēc Almonda domam tieši šīs orientācijas kopumā arī raksturo tādu parādību kā politiskā kultūra.⁷

Ir svarīgi pieminēt par analīzi par cilvēka attieksmi pret politisko kultūru, kura ir koncentrētā uz cilvēka galvenajam dalāmām vērtībām, garīgam stereotipam, simboliem. Pateicoties šai analīzei paradijas iespēja labāk saprast vienu galvenajam parādībām. Piemēram, kāpēc valsts varas iestādes, kuri ir vienādi pēc formas dažādās valstīs darbojas citādi. No tā mes saprotam, ka katra iestāde darbojas sava veidā. Līdz ar to, ideja par politisko kultūru labāk deva iespēju saprast bet arī pētīt iestādes un pilsoņu politisko uzvedību, saprast tas galveno motivāciju kā arī saprast konfliktus, kas izraisīja konfliktus, jo to nevar vienkārši paskaidrot ar standartiem politikas iemesliem. Piemēram, tādi iemesli kā ciņa par varu, līdzekļu pārdale un citi.⁸

 

Pateicoties tādiem pētniekiem kā S. Verba no ASV, R. Rouzs no Lielbritānijas, M. Djuverže no Francijas un citiem, politiskā kultūra ieguva savu papildinājumu un attīstību.⁹ Izpaužot savu neparastu un specifisku raksturu politisko procesu atspoguļojumā, politiskā kultūra tomēr ieguva vietu starp citam zinātnēm. Ir uzskatīts, ka mūsdienās, politikās zinātnē, pastāv trīs traktēšanas pieejas politiskajā kultūrā. Pirmā pētnieku grupa identificēja viņu ar visu subjektīvo politikas saturu.¹⁰ S. Verba, D. Divains, G. Almonds, J. Krasnovs un citi, ir tie cilvēki, kuri ir bijuši no pirmās pētnieku grupas. Otrajā grupā, pētnieki redzēja normatīvās prasības politiskajā kultūrā, piemēram, tāds pētnieks kā S. Bajts, cits pētnieks Dž. Plejno. Viņš politiskajā kultūrā redzēja tipiskus paraugus kopumu, saistībā ar cilvēka uzvedību politikā.¹¹ Kas attiecas uz trešo grupu, tad tajā galvenā pētnieku doma ir par to, ka politiskā kultūra faktiski ir cilvēka politiskās darbības stils. Šīs stils iekļauj sevī cilvēka iemiesojumu par viņa orientācijas vērtību uz praktisko rīcību. P. Šarans, V. Rozenbaums un I. Šapiro ir tie pētnieki, kuri attiecas pie tas trešās grupas.¹² “Aprakstot sarežģīto cilvēka praktisko darbību saikni ar politisko ideālu un vērtību meklēšana varas sfērā, politiskā kultūra tiek interpretēta kā dažā pastāvīgi reproducējamā praksē garīgā programma, cilvēka uzvedība modelis, kura atspoguļo visstabilākās uzvedības un domāšanas personības iezīmes, kuri nav apstiprināti ar tūlītējo izmaiņu, zem konjuktūru(nosacījumu kopums, kas ietekme uz kaut ko) un emocionālo pārdzīvojumu ietekmes.” Līdz ar to, mēs varam teikt, ka politiskajai kultūrai tiešam ļoti ietekme uz mūs dzīve, cilvēkiem.

 

Kas attiecas uz mūsdienīgo politiskās kultūras jēdzienu, tad ir svarīgi pieminēt to, ka politiskās kultūra ar laiku vel vairāk tiek bagātināta ar vairākām nozīmēm. “Tā arī politiskā kultūra tiek vairāk apskatīta kā politiskā kultūrvides dimensija, konkrētajā sabiedrībā, kā konkrētas tautības uzvedības pazīme.”¹³ Pastāv, tāda doma, ka politiskajai kultūrai piemīt, tāda spēja kā izteikt tā saucamo cilvēku “ģenētisko kodu”. Politiskā kultūra ne tikai apvieno sabiedrību, bet arī piešķir priekš cilvēkiem slāņu sabiedrības elitāru un neelitāru attieksme stabilitāti. Līdz ar to, mēs saprotam, ka pastāv vairākas sabiedrību politiskās kultūras. Pat ka pastāv dažādas sabiedrību politiskās kultūras, tas ne nozīme, ka ir “augstākā” vai arī “zemākā” politiskā kultūra. Viņi ir kā patstāvīgās, garīgās sistēmas, kuri ciena viens otro, starp kuriem pastāv asimilācija un akomodācija. Tas, nozīme, ka viņi absorbē un apgūst vērtības par viens otro. Politiskā kultūra – ir sabiedrībai raksturīga iezīme kā kvalitatīva vienotība, kas izpaužas publiskajā pārvaldē.¹⁴

 

Pētnieki uzskata, ka ir iespēja noteikt politisko kultūru kā cilvēka uzvedības kopumu publiskā sfērā priekš konkrētas valstis jeb arī valsts grupu.¹⁵ Ir tādas lietas kā politisko-kultūrās (“политико-куль­турные”) parādības, kuram piemīt vērtīgā noteiktība. Tā nozīme, ka, ja cilvēks jeb subjekts, kurš ignorē citu cilvēku jūtas, vērtības, kurš koncentrējas uz iznicināšanu un vardarbību un kad tas vis notiek iznicinās arī pati politiskā kultūra.¹⁶ Tāpēc arī tādas kustības, ka fašisms, terorisms, totalitārisms un genocīds vienkārši nav spējīgi attistīt politisko kultūru. Noslēgumā, par politiskas kultūru jēdzienu un būtību jāsaka to, ka politiskā kultūra iekļauj sevī daudz orientētu vērtību, kuri arī raksturo nacionalitātes, kultūras, tradīcijas un sabiedrības daudzveidību. Tāpēc mēs arī varam apgalvot, ka katrai politiskajai kultūrai raksturīgas vairākas subkultūras.

 

 

 

2.2.Politiskās kultūras galvenās funkcijas

 

Tātad, aplūkojot politiskās kultūras jēdzienu un būtību, varam analizēt tas galvenās funkcijas. Pastāv septiņas sekojošas funkcijas:¹⁷

 

• Adaptācijas funkcija
• Identifikācijas funkcijas
• Orientācijas funkcija
• Programmēšanas funkcija
• Socializācijas funkcija
• Integrācijas funkcija
• Komunikācijas funkcija

 

Katrai no šim funkcijām piemīt lielā nozīme politiskajā kultūrā. Adaptācijas funkcija – galvenā nozīme ir tāda, ka šī funkcijas izteic cilvēka vajadzību saistībā ar viņa pielāgošanu mainīgajā politiskajā kultūrā. Cilvēks pielāgojas pie jauniem noteikumiem.¹⁸ Identifikācijas funkcija – funkcija, kura atklāj cilvēka vajadzību, kura ir konstante. Konstante, tāda ziņa, ka cilvēka ir vajadzība, atkarība piederēt kaut kādai konkrētajai grupai, kurā viņš varētu aizstavēt savas intereses tā arī izteiks sabiedrības intereses.¹⁹ Orientācijas funkcija – šī funkcija faktiski raksturo cilvēka tieksme pēc politiskas jēgas atspoguļošanas, kā arī saprašanas personīgas spējas konkrētajā poliskajā režīmā saistībā ar cilvēka tiesību realizēšanu.²⁰ Programmēšanas funkcija – izsaka konkrētas orientācijas prioritāti, tā arī normas, kuras nosaka cilvēka uzvedības virzienu.²¹ Socializācijas funkcija – kas attiecas uz šo funkciju, tas raksturo tādu situāciju, kad cilvēks ir ieguvis jaunas spējas, tā arī īpašības. Un ar šīm jaunam īpašībām un spējam viņa radās iespēja realizēt savas intereses, politiskās funkcijas un pilsoņu tiesības konkrētajā sistēmā.²² Integrācijas funkcija – ir konkrētā politiskā sistēma kurā tiek realizēta tā teikt līdzāspastāvēšanas iespēja priekš dažādam grupām. Tiek saglabāta valsts integritāte kā arī tās attiecības ar sabiedrību kopumā.²³ Un pēdējā no funkcijām, ir komunikācijas funkcija - standarta terminu, simbolu un stereotipu izmantošanas pamatā, funkcijas  galvenā doma ir nodrošināt institūtu un subjektu mijiedarbību.²⁴

 

Katram no funkcijām ir savā svarīgā loma un diezgan plašs loks politiskajā kultūrā. Politiskā kultūra vienkārši nevarētu pastāvēt bez šim funkcijām. Pastāv viedoklis, ka šis funkcijas realizējas, viņi izraisa trīskāršu efektu uz politiskiem institūtiem un procesiem. Līdz ar to politiskā kultūra var ne tikai ietekmēt ne tikai uz tradicionālam sabiedrības politiskas dzīves formām, bet politiskajai kultūrai vel piemīt tāda spēja, viņa var radīt un izveidot jaunas priekš sabiedrības, kuri tajā paša laikā ir netradicionālas, politiskas un sociālas dzīves formas, kā arī kombinēt dažādus poliskas sistēmas elementus.²⁵

 

 

 

2.3.Politiskas kultūras struktūra

 

Aplūkojot, politiskās kultūras galvenās funkcijas ir svarīgi pievērst uzmanību pie tas struktūras. Ir uzskatīts, ka politiskajai kultūra ir faktiski tāda parādība kurai ir vairāk par vienu līmeņu jeb daudzlīmeņu parādība. Tā kā politiskā kultūra ir ļoti saistīta ar vairākām lietam, tādam kā piemēram sociālie un politiskie procesi. Un pateicoties šiem te procesiem kļūst skaidrāk par politiskās kultūras struktūru, sāk parādīties kaut kāds priekšstats par to. Pētnieks V. Rozenbaums uzskata, ka ir politiskas kultūras pamata sastāvdaļas, kuri ir saistīti ar cilvēku orientāciju uz politisko sistēmu.²⁶ Savu uzmanību viņš īpaši pievērš pie tā, ka vajag diferencēt orientāciju uz sekojošiem trim blokiem:²⁷

 

• orientācijas attiecībā uz valdības iestādēm
• orientācijas attiecībā uz “citiem”politiskajā sistēmā
• orientācijas attiecībā uz savu politisko darbību

 

Priekš cilvēka politiskas darbības šie politiskie orientieri ir ļoti svarīgi, jo politisko kultūru var strukturēt, kura arī veido to cilvēka politisko darbību. Cilvēka vērtību orientācija pasaules uzskatu līmenī attīsta izpratni par politiku savā individuālā pasaules redzējumu, individuālo dzīves uztvere. Tas liek viņu piemērot savas morāli-ētiskas priekšstatus (par labsirdību, dzīves

jēgu) ar politiskās sfēras īpatnībām, formulēt priekšstatus par politikas lomas, lai sasniegtu galvenos dzīves mērķus. Pilsonības rāmju orientieros cilvēks apzinās savas iespējas piedalīties publiskajā attiecībās, kurās darbojas pamat orgāni un institūcijas (valsts pārvaldes orgāns, tiesa un citi), kuru darbība iespaido un ietekmē viņu tiesības un brīvības realizāciju. No šī skata punkta politiski piederīgs cilvēks veido savu attieksmi pret valdības, partijas un oficiālo amatpersonu darbībām.²⁸ Kas principā ir ļoti svarīgi mūsdienās.

 

Pastāv viedoklis par to, ka katrā no šiem līmeņiem cilvēkam var izveidoties nepareizs priekšstats jeb diezgan pretrunīgi viedokļi. Runājot par attieksmi pret politiskajiem procesiem, svarīgi atzīmēt to, ka tas attieksme mainās īpaši pret konkrētajiem politiskajiem procesiem. Līdz ar to, visi šie procesi, kuri veido un attīsta politisko kultūru veido sarežģījumu un pretrunīgumu. Atšķirot politiskas uzvedības veidu un vērtību orientierus ir tipiskais veids kā notiek strukturezacija. Tas ir atkarīgs no cilvēka piederības konkrētajai grupai. Tādas grupas kā demogrāfiskās, teritoriālās, nacionālās, sociālās, konfesionālās un citas. Politiskā kultūra ir kā kāda subkultūras veidojumu komplekts.²⁹

 

Pateicoties šim metodēm palīdzību var saprast kāda lielā politiskā ietekme piemīt dažādam subkultūrām tādos valsts reģionos kā Ziemeļīrija un Libāna (reliģiskās subkultūras), Azerbaidžāna (etniskās subkultūras), pārejās sabiedrībās (etniskās subkultūras). Šajā momentā ir ļoti svarīgs faktors par kuru vajag pieminēt, proti to, ka personiskās līderu īpašības ir politiskās kultūras diferencēšanas elementi. Tieši līderu īpašības piesaista pilsoņus jeb sabiedrību kā arī valdības leģitimācijas pieaugums.³⁰

 

 

 

2.4.Politiskas kultūras koncepcijas

 

Idejas par politisko kultūru ir paradījušas ļoti sen un tas izstrādāšana un attīstīšana ir sākusies piecdesmitajos gados 20.gadsimtā laikā.³¹ Mūsdienās politiskā kultūra vienā laikā tiek aplūkota kā psiholoģiskais fenomens (proti ka orientāciju kopums ietekme uz politiskajiem objektiem), kā daļa no kultūras, kā sociālas grupas īpašība, kā politiskas dzīves elements (politiskas uzvedības standarti un normas).³² Īpaši katrā no šīm pieejam var saskatīt vairāk nekā vienu politiskas kultūras pusi vai raksturojumu.³³

 

Bija laiks, kad politiskas kultūras terminu ieviešana ļoti stipri ietekmēja uz dažādam lietam. Proti, tas bija saistīts ar nepieciešamību izmērīt politisko darbības novirzīšanu. Ir iznīcinošā, negatīvā, konstruktīvā un radošā politiskas darbības novirzīšanas veidi. ³⁴ Runājot par politiskas kultūras saturu, saturs izraisīja domas nesakritību koncepcijas procesā, proti no tā visa izcēlušies divi uzskati. Pirmās uzskatu atbalstītāji apskatījuši politisko kultūru caur uzvedību. Otras uzskatu atbalstītāji turējās pie viedokļa par to, ka politiskā kultūra ir politisko pozīciju kopums. Un pateicoties šiem uzskatiem, proti ka politiskas kultūras dabu var noteikt caur dabu, vai arī caur pozīciju, tas aktualitāte pastāv arī šodien.³⁵

 

Liels nopelns par politiskās kultūras izstrādāšanu pieder G. Almondam. Tieši šis pētnieks attīstīja un izveidoja īpatnēju politiskas kultūras koncepciju. Izstrādāšanas gaitā piedalījās arī tādi pētnieki kā Dž. Pauels, S. Verba un L. Pajs.³⁶ Almonds apskatīja politisko kultūru kā tādu psiholoģisko fenomenu ( par kuru jau bija minēts). Savā analizē jeb pētījumā gaitā viņš izmantoja funkcionālo metode.³⁷ "Katrā politiskā sistēma, - atzīme G. Almonds, - ir iekļauta īpaša orientāciju paraugā uz politisko rīcību. Es atklāju, ka ir lietderīgi nosaukt tas par “politisko kultūru.””³⁸ Bet ir uzskatīts, ka pētnieks S. Verba iedeva vairāk precīzu definējumu politiskajai kultūrai. Viņš uzskatīja, ka politiskā kultūra subjektīvo orientāciju uz politiku.³⁹

 

Runājot par indivīda politisko orientāciju, ir svarīgi pieminēt to, ka tas ietver sevī trīs svarīgus komponentus. Pirmais ir tā saucamais afektīvs komponents. Afektīvs komponents, tas ir visādas jūtas gan pozitīvas, gan negatīvas, proti tieksme, apbrīna, simpātija, riebums, nicinājums. Otrais ir kognitīvais komponents, tas ir zināšanas par politiskajam partijām un institūcijām, kuras ieguva indivīds.⁴⁰ Un pēdējais, trešais komponents saucas novērtējošais komponents. Pie viņa attiecas ideoloģijas, ticības, konkrēti ideāli un vērtības.⁴¹

 

 

 

 

2.5.Politiskas kultūras galvenie tipi jeb veidi

 

Tā kā ir aplūkotas politiskas kultūras galvenās nozīmes, funkcijas, struktūra, koncepcijas ir svarīgi izpētīt politiskas kultūras galvenos veidus, kas viena no vissvarīgākajam politiskas kultūras sastāvdaļām.

 

Savā laikā G. Almonds un S. Verba veica vienu eksperimentu, pētījumu. Viņi pētījuši politisko kultūru Itālijā, Vācijā, Lielbritānijā, Meksikā un ASV. Indivīdu politiskās orientācijas, proti afektīvas, novērtējošas un kognitīvas ir bijuši par galveno pētījuma objektu.⁴² “Analīzes virziens saskanēja ar autoru hipotēzi pēc kuras varēja saprast politiskās kultūras specifiskās politiskās orientācijas- dažādu daļu uzstādījumi attiecībā pret politisko sistēmu, ka arī politiskās kultūras lomu šajā sistēmā. Pēc G. Almonda un S. Verbas versijas politiskā kultūra sastāv no trīs veidu politiskajām orientācijām, kuras var dominēt konkrētajā sabiedrībā,- patriarhālā, pasīvā un aktīvā orientācijā. Šie trīs ir ideālas orientācijas tipi, kuri ir pamats politiskajai kultūrai.”⁴³

 

Tātad, par politiskās kultūras galvenajiem veidiem. Pirmā ir Patriarhālā politiskā kultūra. Šajā kultūrā pamatā, ir vietēja vērtību orientācija. Tas ir saistīts ar cilti, klanu, un citam vērtībām. Patriarhālai politiskajai kultūrai ir raksturīgas tādas lietas kā korupcijas, vietējais patriotisms un ģimeniskums. Tas ir, tas lietas, kuros patriarhāla kultūra var izpausties. Parasti ar šo politiskās kultūras veidu jeb tipu ar asociēta minimālā līmenī līdzdalība politiskajos procesos, proti indivīdam nav konkrētas politiskas lomas. Parasti šāds politiskas kultūras veids ir sastopams jaunās neatkarīgās valstīs un no šī politiskas kultūras veidojas vietējas subkultūras slāņošanās.